18. decembrī Balvu Valsts ģimnāzijai bija vienreizēja iespēja būt pirmajai skolai, kurā viesojās īsfilmas “Mana bērnības ķermeņa atzīšanās” režisoreEmīlija Karetņikova un producente Antra Gaile, lai kopā ar 9.-12. klašu skolēniem un skolotājiem noskatītos filmu.
Filma stāsta par nedrošu septiņpadsmit gadus vecu meiteni, kura nometnē pavada savas jaunības skaistākos brīžus. Iejušanos viņai atvieglo kāda nometnes pieaugušā draudzīgā attieksme, tomēr šķietami nevainīgā draudzība ir vien aizsegs noziedzīgiem nodomiem.
Pēc kopīgas filmas noskatīšanās notika diskusija, kuru vadīja biedrības “Centrs MARTA” jaunatnes programmu koordinators Ako Kārlis Cekulis, iesaistot jauniešus un skolotājus izvērtēt filmas varoņu rīcību un to analizēt. Jaunieši labprāt piedalījās diskusijā, izteica savas domas, kā katram varonim būtu vajadzējis rīkoties, nonākot šādā situācijā. Ako Kārlis Cekulis rosināja pievērst uzmanību “sarkanajiem karogiem”, kas liecina, ka tiek pārkāptas robežas gan sarakstēs, gan reālajā dzīvē, aicinot klātesošos nepalikt vienaldzīgiem, bet ziņot, ja tiek pamanīts vai ir nācies saskarties ar “grūmingu”.
Diskusijas noslēgumā Emīlija Karetņikova klātesošajiem atklāja, ka īsfilma balstīta uz patiesiem notikumiem. Septiņpadsmit gadu vecumā režisore ar savām tuvākajām draudzenēm pavadīja nedēļu vasaras nometnē jauniešiem Vecpiebalgā, par kuru stāsta: “Tur valdīja īpaša brīvības gaisotne. Bija sajūta, ka visi – gan grupu vadītāji, gan nometnes dalībnieki – ir draugi. Nebija gandrīz nekādu noteikumu – arī naktīs mēs dziedājām, spēlējām spēles un dejojām. Komunikācija starp cilvēkiem bija draudzīgi tuva gan emocionāli, gan fiziski. Pēc nometnes viena no manām draudzenēm atzinās, ka nometnes līderis viņu izvarojis, es nespēju tam noticēt. Viņam bija trīsdesmit pieci gadi, manai draudzenei nesen bija palikuši astoņpadsmit, viņa vēl mācījās skolā. Es pieredzēju, kā piedzīvotais viņu izmainīja. Pagājuši seši gadi, un viņa joprojām nespēj atgriezties normālā dzīvē. Situācija mani dziļi uzrunāja, lai runātu par šo sabiedrībā aktuālo un klusēto tēmu savā diplomdarba filmā.”
Šobrīd Latvijā kūtri tiek runāts par vardarbības tēmām, tāpēc šīs īsfilmas demonstrēšana un diskusijas mērķis bija radīt izpratni, kā atpazīt “grūminga” situācijas un ko darīt, ja tādā esi nokļuvis,kas notiek jauniešu prātā un kāpēc viņi iekrīt “grūmētāju” lamatās, kā mainīt sabiedrības stereotipus, lai cilvēki nebūtu vienaldzīgi, lai runātu un ziņotu par “grūminga” gadījumiem.
